Balta sniegpārsla nokrīt uz lapas -
Neskarti baltas kā baltākais sniegs,
Skarot vaigu vīram pie galda,
Kura sirdī dzimst dvēseles dzeja.
Sveces baltumam piekalts ir skatiens,
Adventes vainagā gaiši kas deg,
Un liesmai, kas līdzīgi gaismai,
Vīra sirdī kā ugunskurs kvēl...
Vēl balta ir papīra lapa,
Baltai sniegpārslai kūstot uz tās.
Kā skūpsts vēl jūtams ir miklums
Uz vaiga, ko atstāja tā...
Dzeja sen jau dzimusi sirdī
Kā dziesma, kas dvēselē dzied.
Vien neklāsies šoreiz uz lapas
Tie vārdi, ko klusi čukst sirds.
Vīrs domīgi noraugās svecē,
Adventes vainagā balta kas kvēl,
Un ieklausās dzejas vārdos,
Katra sirdī kas varētu dzimt...
/Egils Dambis/ 2012.g.