Ai, čigāniet! Kāpēc lauzi man sirdi?
Liki tai kvēlot karstajās liesmās.
Smeldzē kā romales vijoles skaņās
Lidot debesīs un zemē krist.

Čigāna meitene - uguns un vējš,
Vijīgums augumā un acu dzirksts.
Neprāta kvēle ģitāras skaņās,
Dedzinošs skūpsts un tumša nakts.

Ai, čigāniet! Kāpēc iemīlēt ļāvi
Dziesmu, deju un tavu sirdi?
Kvēli un nakti degošās liesmās,
Kurās kā neprātā sadegu es.

Roma, romale, vijoles skaņa..
Taboram meitene aizbrauca līdzi.
Atstājot sirdī degošu liesmu,
Deju un atmiņās esošu dziesmu.
/Egils Dambis/