Vasaras tveici sķeļ lietusgāze silta,
Priecīgs bērns lec peļķes vidū,
Vīrs pajumti meklē pieturas nojumē,
Lietussargs izaug virs sievietes galvas,
Svešas gādīgas rokas negaidot pasniegts.

Vien akla ubaga cepure pildās,
Ne monētām sīkām, bet lietus paltīm,
Līst lietus uz kailās galvas, iekšējas asaras pil,
Zem koka lapotnes divi mīļotie skūpstās,
Tiem netraucē lietus, tiem apstājies laiks.

Zeme skurbumā smaržo stājoties lietum,
Aiz rokas bērns parauts tiek līdzi,
Pateicīgs skatiens skar vīrieša sirdi,
Lietussargu nokratot, saliekot kopā,
Pārīša apskāvienā, skūpsts vējo vēl dzīvs.

Vien akls ubags paliek vientuļi sēžot,
Nav māju uz kurām tas varētu iet,
No lietus cepuri izkratot, liek santīmus ķešā,
Kaut sirdī asaru lietus turpina līt,
Pēc lietus pilsētā uzspīdot vasaras saulei.
/Egils Dambis/