Klīst ielās dzejnieks mētelī garā,
Platmale galva, sakniebtas lūpas,
Tik acīs vēl dzirkstele kā uguns tam mirdz,
Tas noguris dzīves, noguris visa,
Un vēja, kas caurajās kabatās svilpj..

Skan tamburīns, koši brunči slaidas sieviete gurnos.
''Pazeltī rociņu.''-
Visu kas bijis un būs Tev pateikšu es.
Pēdējos santīmus sagrābis saujā,
Met dzejnieks tos atvērtā zīlnieces plaukstā...
''Saki kas sakāms, čigāniet daiļā,
Kaut ticēt tāpat es neticu Tev.''

''Velti netici, vīrieti staltais,
Tev nedienas beigsies, laime drīz nāks.
Drīz, pavisam drīz, sievieti satiksi savu,
Vēl šogad par mīļoto sauksi Tu to.
''Sirds Tev ir laba, dvēsele plaša,
Par daudz esi visiem dalījis to.
Pataupi, pasaudzē sevi mazliet,
Un viss Tev vēl būs, kas likteņa lemts.''

''Paldies Tev, čigāniet, par labiem vārdiem,
Redzu ka tie, nāk Tev no sirds.
Lai palīdz Tev Dievs savus ceļus Tev ejot,
Nu došos es tālāk rudens lapkritim līdz...
Starp krītošām lapām, kā ēna gaistot,
Garā mētelī izzūd ietinies stāvs...


Uz soliņa parkā sēž vientuļš kāds dzejnieks,
Tas vēro kā baloži apkārt tam tek.
Smaids viegls tam rotājās sakniebtās lūpās,
Acīs tik sarkasms nojaušams vien.
Nogroza galvu ļaudis garām tam skrejot,
Ko gan tāds jocīgais viens pats tur sēž.
Nespēj tie sadzirdēt sarunu viņa,
Ar paša dvēseli uz soliņa šī...
/Egils Dambis/2011 g.