Ar vilkiem skrejošās sievietes lepnumu,
Nespēj izskats mānīgais slēpt.
Kaislīgo smaidu un roku maigumu,
Sievišķā daba tava nes līdzi.
Mežones lepnums ejot pa dzīvi,
Ar vilkiem kopā tev mācijis skriet.
Nostāties stingri grūtībām pretī,
Mīlestību turpināt tuvajiem sniegt.
Nezāles spītība, sievietes lepnums,
Asarām cauri iemāca smiet.
Spītējot nedienām, Dievietes cēlumā,
Pusnaktī kopā ar vilkiem skriet.
Ar vilkiem skrejošās sievietes lepnumu,
Iekarot reti kuram ir ļauts.
Tuvoties tavai mežones dabai,
Iemīlot mīlēt un necensties lauzt.
Nezāles spītība, sievietes lepnums,
Vedina tevi ziedēt un plaukt.
Stingri stāvot nedienām pretī,
Iekarot sevi retajam ļaut.
/Egils Dambis/