Kad nerakstās dzeja un galvā tukšums,
Mūzai nest ziedus pienācis laiks,
Apseglot kumeļu sniegbaltā sagšā
Un iedvesmas spārnos debesīs skriet.

Varbūt viss vieglāk, vienkāršāk notiek,
Un liriskā dzeja pati sāk plūst,
Iemīlot sievieti, sirds dziļi mīlot,
Lai dzeja un pats jau kļūsti kā viens.

Varbūt uz dabas katedrāli aiziet,
Kur korāli spēlē dienvidu vējš,
Ar Dievu runāt un viņam palūgt,
Lai dzeju kāds sūtīts eņģelis nes.

Kas to lai zina, kā gan ir labāk,
Kad nerakstās dzeja, un pats esi tukšs?
- Sievieti mīlēt vai nest mūzai ziedus,
Vai Dievu pie dabas lūgšanā lūgt.
/Egils Dambis/