Es nerakstu dzeju,
Nezinu, kā pareizi uzraksta to,
Manas dvēseles stīgas vibrē ar citām,
Sirds izjūtas, domas sasaucas citām.
Kas vispār ir dzeja? Kurš gudrais to pateiks?,
Kurš zinās kā pareizi, nepareizi jābūt...
Es nezinu, atzīstos godīgi - nezinu,
Ļauju tikai stīgām dvēselē vibrēt.
Neesmu dzejnieks, jo nemāku rakstīt,
Kā pareizi jāraksta nezinu es,
Bet zinu ko jūtu, ko saka man sirds,
Kad augstāks spēks kāds,
Liek stīgām manā dvēselē vibrēt.
Nerakstu dzeju, neesmu dzejnieks,
Tik līdzautors esmu augstākam spēkam,
Kas liek manai dvēselei citu dvēselēs vibrēt.

Es neesmu dzejnieks, nerakstu dzeju,
Ļauju stīgām savā dvēselē vibrēt,
Uzticos, paļaujos augstākam spēkam,
Zinu ko jūtu, ko saka man sirds,
Kas vispār ir dzeja? Kurš gudrais to pateiks?,
Kurš zinās kā pareizi, nepareizi jābūt...
Atzīstos godīgi, man nav ne jausmas,
Jo nerakstu dzeju vien izlieku domas,
Izlieku sirdi un dvēseli savu,
Savādāk nevaru, savādāk nemāku,
Kā tikai ļaut stīgām, savā dvēselē vibrēt.
Nevaru iekļauties iekaltās normās,
Prātam, kas savas robežas uzliek,
Jo runā man sirds caur augstāku spēku,
Spēku, kas liek - stīgām manā dvēselē vibrēt.
/Egils Dambis/2011