Ar ceriņu smaržu pieskaras vējš.
Varbūt ne vējš, bet mīlestība pati.
Šķelmīgu smaidu skaistajās acīs,
Līganā gaitā, kad aiziet tā prom.

Stāvu kā stabs, izbaudot smaržu,
Ko atstāj aiz sevis ejošais tēls.
Mēģinot saprast, kas īsti tas bija,
Sieviete skaista vai ceriņu vējš?

Viegli skar plecu ceriņu smarža,
Varbūt ne smarža, bet tikai vējš.
Vējš, kas tālumā aiznes to visu,
Ko par mīlestību saucu reiz es...
/Egils Dambis/