Tavs pēdējais vārds bija - negaidi mani,
Aizejot atpakaļ nenākšu vairs.
Nezvani, nemeklē, nelauzies sirdī,
Kura priekš tevis aizslēgta ciet.
Tavs pēdējais skatiens saltumā tērpts,
Bija vairāk kā auksta ūdeņa šalts.
Ledainām liesmām apņemot sirdi,
Man teica - viss beidzies, neceri vairs.
Tavs pēdējais žests un nicīgais smīns,
Sajauca zemi ar debesīm kopā,
Nopļaujot cerību putnus man galvā,
Lika uz brīdi man dvēselē mirt.
Tava pēdējā vēstule sagrāva visu,
Kas lika man Tevi uz altāra celt.
Atstājot pēdas, skumjas un smeldzi,
Dziesmā, ko šodien dziedu es Tev.
/Egils Dambis/