Aizmirstas klavieres putekļiem klātas,
Glabā vēl rozi, kas kaltusi tvīkst.
Nespējot reibinoši smaržot kā agrāk,
Melodijai varēja kad dziedāt tā līdz.

Akla pianista roka trauc putekļus,
Saudzīgi glaužot rozi pie sirds.
Nav zudis pirkstu atmiņā talants,
Kad lēni pie klavierēm apsēžas viņš.

Bikli, kā negribot, ievibrē stīgas
Klavieru sirdī, kas miegā vēl guļ.
Pāraugot spēcīgās skaņdarba skaņās,
Ar kurām apkārt pildās viss gaiss.

Akls pianists spēlē ar sirdi,
Kaltušā roze klusi dzied līdz.
Talanta priekšā noliecot ziedlapas,
Smaržot kā agrāk uz brīdi tā spēj.
/Egils Dambis/