Dzimšanas dienā paskatos spogulī,
Johaidī, vecīt, Tavs spogulis melo!
Ko viņš tur fleitē, ka gadu Tev daudz,
Ja sirdī esi pavisam vēl jauns...
Štrunts par grumbām ko redzi ģīmī,
Tā tikai ir seja, ne dvēselē Tava,
Sirds Tava vaļā ir skaistajam apkārt,
Kaut dzīves vētru rētas to klāj...
Kā bērns Tu vēl brīnies, tici un ceri,
Ar Dievu un eņģeļiem sarunas ved.
Padomā pats - vai tie runās ar veci,
Kurš savus ideālus nodevis sen...
Neķer kreņķi - neskaties spogulī,
Bezgalība sen jau atrodas Tevī.
Spogulis rāda vien dzīvotos gadus,
Ne jaunību sirdī, kas mīlēt vēl spēj.
/Egils Dambis/