Vasaras tveici sķeļ lietusgāze silta,
Priecīgs bērns lec peļķes vidū,
Vīrs pajumti meklē pieturas nojumē,
Lietussargs izaug virs sievietes galvas,
Svešas gādīgas rokas negaidot pasniegts.
Vien akla ubaga cepure pildās,
Ne monētām sīkām, bet lietus lāsēm,
Uz kailās galvas līstot, iekšējas asaras pil,
Zem koka lapotnes, mīļotiem skūpstoties,
Tos netraucē lietus, tiem apstājies laiks.
Zeme skurbumā smaržo, stājoties lietum,
Aiz rokas bērns tiek parauts sev līdzi,
Pateicīgs skatiens skar vīrieša sirdi,
Lietussargu nokratot, saliekot kopā,
Pārīša apskāvienā, skūpsts vējo kā dzīvs.
Vien akls ubags paliek vientuļi sēžot,
Nav māju uz kurām tas varētu iet,
No cepures ūdeni izkratot, liek santīmus ķešā,
Kaut sirdī asaru lietus, viņam turpina līt,
Pēc lietus, kā vienmēr spīd vasaras saule.
/Egils Dambis/