Saplīsa krelles, izbira pērles,
Ziedlapas rozei kā asaras birst.
Bez vainas vainīgas dvēseles mokās
Daļu no sāpēm uz sevi tās ņem.

Aizvainojums, dusmas - tik ļoti grauž!
Asaras reizē ar ziedlapām krīt.
Viss bija velti - cerības, flirts,
Vakars ir sabojāts, kājas vien sāp.

Kurpes pret sienu, apgāžas vīns,
Asaras spilvenā, tās neredz neviens.
Vēl pērles birst un ziedlapas krīt,
Daļu no sāpēm uzņemot sev...
/Egils Dambis/