Bezgrēka grēcīgu dzeju tu raksti,
Kas daudzu sirdīm liek svētlaimē kust,
Ieraugot rindās to izjūtu gammu,
Kādu sevī tie ilgojas just.

Iztēlē, vīzijā, cerību ilgās,
Sirds jūtu dzirnavas dzejā tu griez,
Atmiņās, tagadnē un sapņu čukstos,
Mīlēt un mīlētiem justies tu liec.

Ieliekot dzejā dvēseli savu,
Falši vairs uzrakstīt iespējams nav,
Jo atklājot sevi, sirdi un jūtas,
Asiņu upes caur tevi skrien.

Cilvēki lasa, pārlasa vēlreiz,
Bezgrēka grēcīgi rakstīto dzeju,
Ieraugot sevi izliktās rindās,
Kas tiem liek dzīvot un arī just.
/Egils Dambis/ 26.04.2018.