Dzeja ir dzīva, tā runā un jūt, Smejas, domā un arī pat raud. Skaroties sirdij ar klusu smeldzi, Dziedinot dvēseli attīrīt sāk. Dzeja ir glezna rakstīta vārdiem, Dvēseles aizlūgums patiesi īsts. Svētbrīdis jūtu spoguļa priekšā, Kurā nespēj cilvēks vairs nīst. Dzeja ir dziesmas augstākā skaņa, Dvēseles melodijas maigākā nots. Veldzējošs avots tuksneša vidū, Sirdī slāpes remdēt, kas māk. Dzeja ir dzīva dvēseles stīga, Mīlestības deja un arī ceļš. Valoda izlikta sirds jūtu rindās, Kurā cilvēki saprasties māk. /Egils Dambis/