Kad pazudis viss, un nav vairs nekā,
Kad atmiņas gaist, un cerības mirst,
Kad sirds sāpes pāriet, un iestājas miers,
Tad paliec kā tukšs un izslaucīts trauks.

Nav vairs nekā- ne mīlas, ne naida,
Vienadzīgs kļuvis ir itin viss.
Viss, kas ir bijis - labais un sliktais,
Sirdi neaizķer, neuztrauc vairs.

Dzīve nav pasaka naiva un skaista,
Kad sirdi māc gurdums, un izdedzis viss.
Tad vienaldzības kareivju daudzajām rindām
Pienāk atkal jauns rekrūtis klāt.

Akmens cietas, ledainas sirdis
Maršē un netaisās vairs neko glābt.
Vien dvēsele dzīvo, negribot saprast,
Ka vienaldzīgs palikt var itin viss.
/Egils Dambis/