Pirmā bija gāzmaskas maisiņā ielikts šāds puzlis. Mēs bijām divās komandās. No katras komandas četri ašākie skrēja ar šo somiņu pār plecu un līda cauri imitētam dzeloņstiepļu mudžeklim, lai pēc tam maisiņu nodotu nākamajam komandas biedram. Stafete. Pēc tam, kad visi četri izskrējuši, pēdējais ar maisiņu skrēja pie pēdējiem komandas biedriem, kuriem jāsaliek šī vēstule. Šī spēle bija kā līdzība tam, kā kādreiz tika nogādātas ziņas no viena frontes punkta uz citu vai no viena komandiera pie cita.
Bija arī otra aktivitāte, kur ar gāzmaskām galvā bija jāskrien cauri koka mietiņu "labirintam". Arī kā divām komandām pa pāriem. Viena daļa uzreiz atteicās un palika skatītājos. Es gan paliku un nenožēloju. Sajūtas bija jocīgas - jūties kā zirgs, kurš redz tikai uz sāniem, plus ir grūti elpot. Šīs spēles morāle bija, ka ķīmiskie ieroči bija laba iespēja, kā padarīt ienaidnieku rīcības nespējīgu. Nomet bumbu, viņi uzvelk maskas un ar laiku, skābekļa trūkuma dēļ vai nepareizas gāzmaskas uzvilkšanas dēļ, kļūst vārgi un nespēj vairs, piem., pielādēt ložmetēju.