Man nesen, kāds, agrāk, ļoti tuvs cilvēks, pateica sekojošo :'' Tava pazušana mūs nedara laimīgas. Laimīgas mūs dara tas, ka Tev viss dzīvē izdodas un veicas, neatkarīgi no mums. '' Šo teikumu es esmu pārlasījis, nu jau apm. 1000 reizes, burtiski un tad vienu vakaru, kamēr vazājos apkārt, es sev noteicu :'' Varbūt tiešām ir laiks, Tom? Varbūt, tiešām pietiek? Kaut nedaudz? '' Es nezinu cik ilgu laiku tas man prasīs, es nezinu kāds būs mans iznākums, es nezinu ĻOTI daudz, bet es domāju, ka ir vērts pacīnīties. Jā, smaids un laime man vēl ilgi nebūs, bet ir cilvēki, kas vēl vēlas man ticēt un man vairs nav vēlmes kādu pazaudēt. Ir laiks piecelties, tā pamatīgi.



PALDIES Elvim Lācim! Kārtējo reizi, PALDIES TEV! Zelts esi, vecīt!