Mani sauc Sirsniņa!Es vēršos pie visiem labajiem, līdzjūtīgajiem cilvēkiem ar lūgumu palīdzēt man kļūt veselai un laimīgai. Savas īsās dzīves laikā esmu piedzīvojusi daudz slikta un sastapusies ar cilvēku nodevību un vienaldzību. Izstāstīšu Jums savu stāstu.
Es piedzimu mājas kaķenītei. Pirmo dzīves mēnesi dzīvoju kopā ar savu māmiņu, bet tad māmiņas saimnieks nolēma, ka esmu lieka un nevajadzīga un nolēma no manis atbrīvoties. Laikam jau man jābūt pateicīgai, ka nonācu uz ielas, nevis spainī. Eh, ja vien es to būtu zinājusi, būtu vismaz atvadījusies no savas māmiņas. Bet es to neizdarīju, par ko tagad sāp mana mazā sirsniņa. Tomēr sapnīšos es vēl joprojām esmu kopā ar savu mīļo māmiņu. Tos man nevar atņemt neviens.
Jā, mani izmeta uz ielas. Maza, pavisam viena, pārbijusies, izbadējusies un nosalusi es skrēju pie kājām katram, kurš gāja garām, lūdzos savā smalkajā balstiņā, lai mani paņem, nogādā drošībā, pabaro.. bet tā vietā saņēmu tikai lamas un spērienus, kā rezultātā man joprojām ir bail no cilvēku kājām. Tā, uz ielas, nodzīvoju ~2 nedēļas. Protams, bez sekām neiztikt - saaukstējos, dabūju vīrusu. Mans mazais deguntiņš pildījās ar puņķiem, bija grūti elpot, actiņas grauza un asaroja. Puncītis no neēšanas sāpēja un kažociņš bija nerīrs un savēlies. Tad pienāca diena, kad cilvēki mani pamanīja. Bet viņi nepaņēma mani mājās, drošībā, siltumā, bet gan nogādāja veterinārajā klīnikā, lai iemidzinātu. Man palaimējās, tieši tajā brīdī klīnikā bija meitene Luize no DzAB „Trīnīte”. Viņa neļāva mani iemidzināt, bet gan lūdza, lai mani patur stacionārā un ārstē, kamēr pati tikmēr meklēja man pagaidu mājas. Tā nu gandrīz nedēļu es nodzīvoju klīnikā. Sniegt man pagaidu mājas tā arī neviens nepieteicās. Arī klīnikas darbiniekiem „pacietība” beidzās un Luize saņēma zvanu – vai nu mani iemidzina, vai Luize mani 24h laikā no klīnikas aizvāc. Luize steidzami sazinājās ar DzAB ”Trīnīte” Valmierā, pēc 12h es jau devos ceļā. Jau 3x biju izglābta no nāves ķetnām.
----> Turpināj