Jau no pagājušās ziemas manis uzraudzītajā kaķu kolonijā mitinās šis dikti mīlīgais, acīm redzami izbijušais mājas minčuks - seniors. Visu šo laiku runčuks dzīvoja neatkarīga kaķa dzīvi. Nu jau kādas 2 nedēļas viņu vairs nemanīju nākam ēst, bet vakar vakarā viņš tomēr uzradās un šoreiz, atšķirībā no visām citām reizēm, apņēmīgi nāca pēc glāsta, pēc mīļuma, pēc atbalsta. Un ne bez iemesla... Jau sākot glaudīt, sajutu kreveles ap kaklu. Bet briesmīgs bija mans atklājums kakla otrā pusē - milzīgs, dziļš pušums, kurš vasaras karstumā var būt par iemeslu infekcijām, mušu perēkļiem un pat nāvei. Protams, tādu viņu atstāt brīvā dabā nevarēju un nākošo rītu sāku ar minčuka sagaidīšanu un nogādāšanu klīnikā (un man par brīnumu - viņam patīk braukt mašīnā!). Dakteres apskatīja un nozīmēja operāciju, jo šādu brūci tīrīt nomodā esot, būtu vislielākā cietsirdība. Pie reizes tika veikta arī kastrācija, pārbaudīti zobiņi, jo biju pamanījusi, ka cieto barību sagrauzt kā jauns puika viņš vairs nevar. Mani tas neatbaidīja, bet mincim tā bija garantija tikt pie labākā, mīkstākā kumosa. Kamēr dakterītes darbojās, mīļais minčuks tika pie vārdiņa, jo es zināju, ka uz ielas atpakaļ viņu vairs nelaidīšu. Nu viņš ir saucams par FĒLIKSU!