Tikko bijām uzņēmušies atrast mājas 10 gadus vecajai kaķenītei Simai, kad saņēmām izmisīgu palīgā saucienu kādam runčukam no Ulbrokas kapiem. Runčuks sievietei sekojis caur kapu kopiņām un tuvāk esot sāka izmisīgi ņaudēt...ja tā to var nosaukt, jo runčuka balss ir ķērcoša un aizsmakusi. Kas viss ticamāk ir no izmisīgas ņaudēšanas pēc palīdzības. Kaut viņš ir ļoti, ļoti, ļoti novārdzis, viņš sievietei burtiski iekrampējās klēpī, maigi bez nagiem....pieplaka, lai tik viņu nelaistu vaļā. Viņš apzinās, ka šī sieviete viņam ir vienīgā iespēja izdzīvot. Viņu nevar apmānīt, noliekot ēdienu un aiziet...viņš pat pie bada atsakās no ēdiena, lai paliktu klēpī...viņu noteikti jau ir atstājuši pametot kādu kumosu un kamēr ēd cilvēks ir pazudis. Šī sieviete bija viņa sargenģelis...viņa glābējs. Un tas tik tiešām ir burtiski. Viņa organisms pilnībā bija izsmēlis savas rezerves, kažociņš pilns ar utīm (!!!), protams, arī blusas un ērces. Analīzēs parādās, ka viņam ir pasliktināti nieru rādītāji. Čurāja kur pats sēdēja. Viss kopumā rada smagu situāciju. Grūti teikt vai aiz sāpēm, vai bija jau padevies, bet runčuks nemaz negribēja ēst, tikai ar pierunāšanu. Sieviete runčuku nokristīja par Arnoldiņu. Sakām lielu PALDIES šai sievietei un S. Timmai, kuras sniedza pirmo palīdzīgo roku runčukam. Varam tik šausmās iedomāties cik grūti ir izdzīvot ir slimam bez ēdiena. Cik daudz šis kaķītis ciešanu ir pārdzīvojis un brīnumainā kārtā izdzīvojis un sagaidījis pavasari, kad cilvēki sāk biežāk apmeklēt kapiņus. Nu ir pagājušas pāris dienas, Arnoldiņš ir atdzīvojies. Tas noteikti ir arī antibiotiku nopelns. Šīs dienas, atrodoties veterinārās klīnikas stacionārā ir fantastiskas pārmaiņas. Sāka iet uz kastīti, negausīgi ēst...nē, pat rīt. Jo ēdiens no trauciņa pazūd dažu sekunžu laikā, lielos kampienos. Un tas mīļums, tā murrāšana..viņš pilnīgi medī cilvēka skatienu Ļoti intensīvi cenšas attaisīt būrīša durtiņas. Viņš ir noticējis sev...un tam labajam, kas ar viņu noticis.