Likās jau, ka esmu necietinājusies un raudiens piedzīvojot un ieraugot ko šādu, vairs nenāk. Bet nekā.. Darba dienas beigas, sestdiena, taisos jau doties mājās.. Ierodas sieviete, viņai problēma ar runcīti, esot slims. Domādama, ka runa iet par sievietes pašas kaķi, saku, ka visas veterinārās klīnikas jau ir slēgtas, tuvākā Rīgā. Sieviete neatlaižas un sāk stāstīt. Runcītis pieklīdis vasarnīca, izkāmējis, ar traumētam pakaļkājiņām, sieviete pie sevis paņemt nevar arī līdz pirmdienai, kad darbu atsāk veterinārās klīnikas Valmierā-cilvēks dodas ārpus Valmieras jau vakarā. Arī mums brīvu vietu nav, nevis vienkārši nav, bet limits jau ir pārsmelts. Iesaku zvanīt uz Valmieras dzīvnieku patversmi, jo dzīvnieku šādā stāvoklī, protams, atstāt nevar. Sieviete manā priekšā to arī dara. Aptuveni pēc 10 minūšu ilgas telefona sarunas ar Valmieras patversmes vadītāju Dzintras kundzi, pēc vairākkārtējiem sievietes lūgumiem palīdzēt kaķītim ar pajumti, Dzintras kundze liekas piekrīt, ka viņai aizbrauks pakaļ, lai viņa var atslēgt patversmi un uzņemt runčuku (patversme brīvdienās ir slēgta). Seko visšokējošākais - Dzintras kundzes attieksme. Dzintras kundze jau iesākusi stāstīt sievietei ceļu pa kuru jābrauc, lai viņai aizbrauktu pakaļ, kad ar ironiju pasaka... "Un tad jau man jāsāk ģērbties!" Seko smiekli un telefona saruna pārtrūkst... ŠOKS! Ja patiešām nevarēja runčuku uzņemt, tad varbūt telefona saruna 10 minūšu garumā bija lieka un to nevajadzēja, varbūt uzreiz vajadzēja nolikt klausuli, nevis ņirgāties par cilvēku un nelaimē nonākušu kaķa bērnu?!!
Es pēc telefona sarunas saprotu, ka runčuks atrodas jau mašīnā. Ar prātu saprotu, ka vietu nav, finanšu nav. Mēs to nespējam pavilkt. Bet tai pašā laikā sirds asiņo sāpēs par runčuku, kuram nav variantu. Vasarnīcas viņu neviens pat nepabaro, sieviete ar kaimiņiem jau runājusi. Pats viņš barību sev tādā stāvoklī neatradīs, vien pats tiks par barību lapsām, kuras dzīvo blakus esošajā mežā...
Turpinājums pie nākamā foto-->