Hei! Iepazīsimies!?
Mani sauc Pintiķis Knibucis Leopolds! Kāpēc?! Jo pēc tam, kad mani "nocēla' no ielas, tiku ievietots veterinārās klīnikas stacionārā. Tur katram darbiniekam priekš manis radās vārds.
Ka jau minēju, mana dzīve aizsākās uz ielas, es piedzimu klaiņojošai kaķenītei un mana dzīve draudēja būt moku pilna. Tomēr atradās cilvēki, kuri mani pamanīja un dāvāja iespēju sākt jaunu, skaistu dzīvi. No sākuma es mitinājos veterinārās klīnikas stacionāra , kur mācījos labas manieres (wc kastītes apmeklēšanu), izgāju attārpošanas kursu, tiku vaļā no blusām, uzpucēju kažoku. Tagad esmu īsts, šarmants skaistulis, kurš lūkojas pēc tikpat šarmantiem saimniekiem.
Mazliet par mani dzejas rindās:
"Man galva kūp, zeme deg, ķepas trīc,
Pēdas man svilst.
Es traucos Tevi vēlreiz apraudzīt,
Pirms trauki plīst.
Krustojums vai vējš,
Sekundes tie dzēš,
Pulsē un elš..."

Un

"Un es skrienu, skrienu vēl
Man vēl jāpaspēj..."

HA!! L.Reiniks un M.Freimanis ir sacerējuši dziesmu par mani! Desmitniekā!

Tātad par mani..
Esmu ļoti komunikabls, draudzējos gan ar kaķiem, gan ar suņiem, gan ar cilvēkiem. Man dzīvē ir savi plāni - izķert visas mušas, kontrolēt saimniekus, ieviest kārtību mājās. Nu kā jau tajā dziesmā, viss vienā skriešanā. Vēl jāpaspēj paspēlēties, iztukšot barības bļodas, pagulēt. Vēl par mani? Esmu slīpēts! Vienmēr panāku to, ko gribu, manā vārdu krājumā nav vārda "NEVARU"! Varu visu, uztaisu Šreka runča skatienu un man viss izdodas! Pagaidu māju devēja ģībst, ieraugot šo neatvairāmo acu pāri. Vēl? Esmu patstāvīgs.. Nu labi, man reizēm uznāk "nelieli" vājuma mirkļi, kad izveļos pagaidu māju devējas klēpī un aiz labsajūtas apmurrājos.
Mana mīļākā rotaļlieta, kā jau redzi - ķēms gumijas un kociņa.. kā saka: "Kas var būt labāks par šo!"
Nu tad tā, ja Tu esi pārliecināts, ka varēsim laimīgi sadzīvot zem viena jumta un mūsu raksturi sakrīt, sazinies ar manu pagaidu māju devēju!
Tālrunis: 28832394
E-pasts: [email protected]
Uz tikšanos, Pin