Vakar kads vīrs atnesa pie mums ielas kaķi: iemidziniet viņu, es vairs nevaru izturēt - viņs drausmīgi daudz rij, dīvaini ēd, klibo, vispār slims un briesmīgs, es viņu negribu vairs barot.. Tam, ko ieraudzīju, atgriezusies no ķeršanām, nespēju noticēt joprojam - baisais niknais runcis, piespieda man savu vaidziņu, pa kāju rāpās augšā, raudzījās lūdzošām acīm.. Ja ne viņa kājas trauma, es nemūžam neticētu, ka tas ir tas pats kaķis! Es nezinu, kas viņam noticis, kādēļ tik pēkšņi dzīvnieks mainījies, jo es zinu, ka tā nenotiek. Vienīgais, kas man nāk pratā, ka viņs saprot, ka ir nolemts. Saprot, ka tagad būs viss, vai tomēr ne viss. Un iespējams pat saprot, ka prot palūgties...

| ← previous | 109. from 1496 | next → |
