Visu šo laiku mūsu redzeslokā bija kaķēnu mammīte, kurai palūdzām, lai pasauc savu mazuli, lai parāda, kur viņš ir.. Un kaķenīte ik pa brīdim piegāja pie šaurās ejas miskastes telpas stūrī, ilgi tajā lūkojās, tad atgāja nostāk, pēc brīža atkārtojot šīs darbības. Vienu mirkli man šķita, ka varbūt klibais kaķēns gājis boja zem auto riteņiem, tā kā nav spējīgs ātri pārvietoties, varbūt velti gaidām, taču kaķenes uzvedība šādas domas atvairīja. Pēc kaķenes rīcības sapratu, ka kaķēns ir dzīvs, tas ir kaut kur iekšā, ēkas pamatos, un pats saviem spēkiem laukā netiek, un arī viņa pati palīdzēt nevar.. Teju vai pēc divām stundām izdevās sastapt iedzīvotāju, kura zināja sētnieces telefonu, un laipni ar to padalījās. Sētniece pati gan mājās nebija, taču tūlīt atsūtīja pie mums savu vīru ar pagraba atslēgām. Pagrabs tīrs, sakārtots, taču visas sānu durvis pie lūkām slēgtas. Bet kaķēns varētu būt tieši tur. Vien dodoties atpakaļ uz izeju, ievēroju, ka patrepes metāla durvis ir puspavērtas, un zinu, ka aiz tām jābūt šaurai telpai ar vēl vienu zemu sānu telpu zem pagraba kāpnēm.