Šādas fotogrāfijas manī vienmēr raisa nostaļģiju un romantiskas atmiņas. Bet tad esmu spiests sev atgādināt, ka mums nav ne jausmas, cik smagi bija šo cilvēku dzīves apstākļi, salīdzinājumā ar šodienu. Ne visiem, bet lielākajai daļai no viņiem. Nekādas sociālās apdrošināšanas, nekādas pensijas vai elementāras medicīniskās aprūpes. Nemaz nerunājot par kariem, revolūcijām un neražas gadiem. Viens gan - viņi mācēja priecāties par to pašu mazumu, kas viņiem bija. Un turēties kopā, jo pa vienam toreiz neko nevarēja izdarīt.