Kas īsti kaiš Latvijas izglītībai?
Ar šādu jautājumu uz diskusiju par izglītību “Vecāku organizācijas mammām un tētiem” vadītāja Inga Akmentiņa-Smildziņa aicināja Daci Namsoni, Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes Starpnozaru izglītības inovāciju centra (LU EZTF SIIC) direktori un vadošo pētnieci, un Rūdolfu Kalvānu, Izglītības un zinātnes ministrijas Izglītības departamenta vadītāju. Izvērtās īsta diskusija – pat ar zināmu viedokļu sadursmi. Inga Akmentiņa-Smildziņa apkopojusi 12 galvenās atziņas, ko paņēmusi sev līdzi no diskusijas, tādējādi rodot atbildi uz jautājumu – kas tad īsti kaiš Latvijas izglītībai.
Latvijā bērni baidās no matemātikas, bet īstenībā nav jābaidās – problēma ir tajā, kā mēs to viņiem mācām.
Direktora loma skolā ir kā komandas kapteinim – ja viņš tikai sēž kabinetā, tad spēle zaudēta.
Vecāki bieži vien domā, ka skolotāji visu atrisinās. Bet bērna mācīšanās kultūra sākas ģimenē.
Mēs dzīvojam digitālā laikmetā, bet mūsu skolas joprojām ir papīra laikmetā.
Jaunie skolotāji grib mainīt lietas, bet sistēma viņus ātri noliek “atpakaļ rindā”.
Latvijā mēs ļoti labi protam taisīt stratēģijas, bet slikti protam tās īstenot.
Matemātiku nevar iemācīties tikai ar formulu iekalšanu – bērniem vajag to piedzīvot, iemācīties saskatīt dzīvē.
Direktors, kurš pats iet klasē un māca, parāda piemēru visai skolai. Skolas digitalizācija nav pašmērķis – tā ir iespēja, lai bērni beidzot mācītos tā, kā viņi dzīvo.
Ja gribam mainīt izglītību, mums jāmaina attieksme pret skolotāju profesiju. Tā nav sods, tā ir misija.
Ja skolotājs pats nejūtas pārliecināts par matemātiku, kā lai bērns jūtas droši?
Mēs gaidām brīnumu no bērniem, bet paši neesam gatavi mainīt sistēmu.
Links uz diskusiju pirmajā komentārā.
#IzglītībaLatvijā #NākotnesSkola #LU #IZM #VecākuViedoklis
Ar šādu jautājumu uz diskusiju par izglītību “Vecāku organizācijas mammām un tētiem” vadītāja Inga Akmentiņa-Smildziņa aicināja Daci Namsoni, Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes Starpnozaru izglītības inovāciju centra (LU EZTF SIIC) direktori un vadošo pētnieci, un Rūdolfu Kalvānu, Izglītības un zinātnes ministrijas Izglītības departamenta vadītāju. Izvērtās īsta diskusija – pat ar zināmu viedokļu sadursmi. Inga Akmentiņa-Smildziņa apkopojusi 12 galvenās atziņas, ko paņēmusi sev līdzi no diskusijas, tādējādi rodot atbildi uz jautājumu – kas tad īsti kaiš Latvijas izglītībai.
Latvijā bērni baidās no matemātikas, bet īstenībā nav jābaidās – problēma ir tajā, kā mēs to viņiem mācām.
Direktora loma skolā ir kā komandas kapteinim – ja viņš tikai sēž kabinetā, tad spēle zaudēta.
Vecāki bieži vien domā, ka skolotāji visu atrisinās. Bet bērna mācīšanās kultūra sākas ģimenē.
Mēs dzīvojam digitālā laikmetā, bet mūsu skolas joprojām ir papīra laikmetā.
Jaunie skolotāji grib mainīt lietas, bet sistēma viņus ātri noliek “atpakaļ rindā”.
Latvijā mēs ļoti labi protam taisīt stratēģijas, bet slikti protam tās īstenot.
Matemātiku nevar iemācīties tikai ar formulu iekalšanu – bērniem vajag to piedzīvot, iemācīties saskatīt dzīvē.
Direktors, kurš pats iet klasē un māca, parāda piemēru visai skolai. Skolas digitalizācija nav pašmērķis – tā ir iespēja, lai bērni beidzot mācītos tā, kā viņi dzīvo.
Ja gribam mainīt izglītību, mums jāmaina attieksme pret skolotāju profesiju. Tā nav sods, tā ir misija.
Ja skolotājs pats nejūtas pārliecināts par matemātiku, kā lai bērns jūtas droši?
Mēs gaidām brīnumu no bērniem, bet paši neesam gatavi mainīt sistēmu.
Links uz diskusiju pirmajā komentārā.
#IzglītībaLatvijā #NākotnesSkola #LU #IZM #VecākuViedoklis
| ← previous | 89. from 300 | next → |
