Aiziet jūriņā... Bet, ja nopietni, līdz jūrai vēl 310 km.
Nesakatoties uz to, ka naktī nedaudz uzsmidzināja lietus, domāju, ka mums ļoti paveicās ar laikaapstākļiem. Vakars bija fantastisks. Saulriets bija super! Pēc saulrieta, uzreiz neslēdzām gaismu, jo pa krēslu vēl labi varēja visu saskatīt. Domāju, tādēļ, mums izdevās sastapt Gaujas malā divus aļņus, kas bija iznākuši padzerties. Jau vēlāk, kad ieslēdzām gaismu, visas distances garumā mūs pavadīja skaļi plunkšķi. Abi Gaujas krasti ir blīvi, bebru, apdzīvoti. Pa ceļam gadījās arī uzskriet dažiem salu sēkļiem. Uz pirmā no tiem uzskrējām kokam. Bet veiksmīgi. Laikam pateicoties laivas svaram laivu tikai piespieda pie koka (neapgāza). Tikām no sēkļa nost un pamanījām krūmos kādu spīdinām gaismu. Izrādās tas bija dalībnieks no Anglijas, kas bija uzskrējis uz tā paša koka un izvēlies no sava kajaka un pazaudējis airi. Krastā viņš bija ticis vēl labu laiciņu pirms mēs piebraucām un cik sapratām, tad ar organizatoriem jau bija sazinājies. Tāpēc turpinājām ceļu tālāk. Pēc kāda laika no mugurpuses atskanēja airu šļakstoņa un mums ātri (pa tumsu) pabrauca garām viens kajaks. Nodomājām, varbūt anglis airi atradis, un turpina braukt, bet kāpēc pa tumsu? Pēc laba laiciņa airēšanas, pamanījām, ka krastā ir piestājis kajaks. Uz jautājumu vai viss kārtībā izrādījās, ka tas bija tas pats dalībnieks, kas pirms brīža mums pabrauca garām bez uguņiem. Tikko bija izvēlies no kajaka un lūdza, lai palīdzam izliet ūdeni. Apstājāmies, palīdzējām, aizdevām vienu pieres lukturīti, lai cilvēkam (Dāvim) nav pa tumsu jātaustās un pavadījām līdz Virešu tiltam, kur palīdzējām iznest laivu uz ceļa. Dāvis bija nolēmis, ka ar vienu peldi pietiek un izstājās. No Virešu tilta līdz Gaujienas tiltam ir 12 km, bet tie likās ĻOTI gari, jo nogurums jau bija pamatīgs un miegs arī nāca. Tādēļ nolēmām, ka jāsasniedz Gaujienas tilts un jāizlemj vai turpināt tālāk. Galā izlēmām tālāk neturpināt.
Nobrauktos 50 km pieveicām 9,5 stundās.