Bērnība. Rotaļlietas. Tavs stāsts. Katram ir savējais. Lūk, man sanāca šādi, un Tev? Manas māmiņas bērnībā nebija rotaļļietu. Kad mammai vaicāju: "Mammu, patiešām? Tev nebija nevienas rotaļļietas? Nevienas pašas, pat mazākās ne?!" Viņa atbildēja: "Nebija. Nevienas pašas." Ar māsu esot spēlējušās ar akmentiņiem, smilgām, lapām, ziediem. Kad manai māmiņai Reginai bija 15 gadi, viņa par pirmo savu nopelnīto algu nopirka šo lauvu, kuru uzdāvināja savai mammai jeb manai vecmāmiņai Valērijai. Tā bija pirmā viņai piederošā mantiņa. Kad piedzimu es, tad omīte šo lauvēnu uzdāvināja jeb atdāvināja man. Tobrīd biju vēl maziņāka par šo pūkaini. Mūsu ģimenes suns tai reiz izšņurināja acis, kuras mamma pēcāk aizvietoja ar pietamborētām pogām. Lauva joprojām dzīvo mājoklī pie manas mammītes. Viņas bērnībā mantu nebija, un tieši tādēļ savu bērnību atceros ar daudzām mantām. - Gan pūkainām, gan gumijas. Lelles man personīgi nepatika, vairāk aizrāva dažādi auto modeļi, jo īpaši tie, kuros varēju būt par stūrētāju pati. Lelles kā cilvēka veidoti krāšņi objekti man sāka simpatizēt vien krietni vēlāk. Viena no mīļākajām bērnības rotaļu mantām bija mazs, tumši brūns lācītis, kuru biju atradusi uz soliņa. Līdzīgs kā Misteram Bīnam. Kaut man tobrīd bija vēl aptuveni gadiņš, atceros, ka lielākais pārdzīvojums bija, kad šis draugs bija ieniris podiņā. Tad mamma to mazgāja, un vajadzēja divas dienas, kamēr tas izžuva. Šīs laiks vilkās kā mūžība. Ja tagad iedomājos, ka ir bērni, kuriem nav šāda mīksta, pūkaina drauga. kuram pieglausties, ja viņiem nav ne minkas, ne uzticama drauga suņa, ar kuru kopā blēņoties un vakarā kopā iemigt, tad gribas ļoti ticēt, ka viņiem ir mamma, tētis, brāļi, māsas, draugi. Tomēr, ja ne? Varbūt mēs viņiem varam palīdzēt, ja ne atgūt bērnību, tad vismaz aizsūtīt kādu cerību, ka par viņiem domā, ka viņi kādam rūp kādas rotaļlietas veidā, kura atgādinātu, ka viņi nav vieni, ka viņus ar gaišām domām atbalsta cilvēki no dazādām Pasaules vietām un ar