Smalki! Daba ir tik neparasta. Lai to labāk iepazītu nolēmu gulēt ārā. Tā var vairāk sajust un piedzīvot. Izliku gultu pļavā, uz palaga saliku smaržīgus augus, lai insekti nekož, pagalvī noliku vilnas jaku gadījumam, ja paliek par vēsu. Gulēju un pētīju zvaigznes līdz iemigu. Piķmelnā tumsā uznāca lietus ar smagām lielām lietus lāsēm, tālu virs jūras zibeņoja un ļoti klusi iedūcās pērkons. Kā jau vasarā – lietus pārsteidz nesagatavotu. Lēcu gaisā un nezināju ko ķert un ko grābt. Kad aizvilku matraci un segas pajumtē, tad sāku meklēt telefonu un jaku. Ilgi pa to tumsu grābstījos gar izkaltušo zāli un zemi. Ko tik es nesagrābstīju, pat sakaltušus čiekurus un ķengura spiras, bet ne telefonu. Lina krekls jau bija izlijis caur un cauri slapjš. Tad metu mieru. Gāju patverties zem jumtiņa un mēģināju satīties segās. Tur bija arī tā jaka ar visu telefonu kabatā. Pēc maza brītiņa lietus mitējās. Varēju atkal sačubināt savu gultu un likties uz auss. Zeme pēc lietus tā skābi smaržoja. Pret rītu krekls vēl nebija izžuvis, kad jau bija jāceļas.