“Lai atgūtos no zaudējuma, atraitnis viens pats vada laiku Rumānijas Karpatu kalnos un nakšņo pamestā mednieku būdā. Mežonīgajos klaiņojumos viņa vienīgā pavadone un sarunu biedrene ir vilcene, kuru viņš dēvē par mežalaņķīti. Meistarīgi savienojot tagadni ar pagātni, dzejas klasiķis Leons Briedis panāk iedarbīgu profānā un sakrālā unisonu. “Nav nekā personiskāka par zāli, kokiem, putniem, debesīm.” Cilvēka apziņai metot laika cilpas, arī atmiņas tādas ir. Ar lielu rūpību autors saglabā dzīves svarīgo nemateriālo mantojumu, mūsu sabiedroto – augu, putnu, dzīvnieku – nosaukumus un īpašības. Romāna dinamiskais un pašironiskais vēstījums ir dziedinošas, barokāli bagātīgas dzimtās valodas, notikumu un dažādu kultūru herbārijs, un laiks tajā tapis pagalam vielisks, vīna glāzē ārdās vērsis, dzīve versmo, vārds augšāmceļ, mīlestība ir nemirstīga.”
Liāna Langa

Grāmatas māksliniece Katrīna Vasiļevska