“Jūra aiz ne visai augstās un platās kāpas daždien rāmi šalca, kādu teiku stāstīdama, bet citudien, nikni draudot, auroja, krastā sasēdušajiem akmens večiem ar bangu dūri pa pieri zveldama, ķeburaino kāpu priežu un spuraino kadiķēnu zaļos, pinkainos matus bez žēlas pluinīdama, dzelmē ieliktos zvejas tīklus kā tīmekļus drisku driskās saplosīdama.

Arī to cilvēks pieņēma ar klusu, godbijīgu čukstu:
– Tā jau tam jābūt! Dievs, esi mums žēlīgs!
Ļaudis darīja katrs savu darāmo, kā mūždien darījuši. Zalkšuciems sprieda: ja vien darbs nebaida, saprāts nenojūk un pats neiekāro vieglu kunga godu, tad ar dzīvi viss ir un būs pilnā kārtībā. Kā tam arī jābūt.”

Tomēr mierīgā piejūras ciema dzīvē pienāk dienas, kad neviens vairs nevar teikt: tā tam jābūt. Ierauti kara un varas maiņu virpulī, pārvarēdami personiskas likstas, ļaudis cīnās par ciema un savu ģimeņu izdzīvošanu, kā nu kurš spēdams. Arī romāna galvenā varoņa Jāņa Silajoda dzīves ceļš nebūt neizvēršas gluds. Viņš agri iepazīst zaudējuma sāpes, un, ne savas gribas vadīts, daļu dzīves spiests pavadīt tālu no dzimtā ciema, tomēr nekad nezaudē saikni ar mājām un sapni reiz tur atgriezties.

Dainas Avotiņas jaunais romāns piesaistīs plašu lasītāju loku ar savu patiesumu, spraigo vēstījumu un bagātīgo valodu.