18. septembra rītā Habibi pamodās ar stratēģijas plānu galvā. Viņai nelika mieru kādas pēdas, kuras viņa bija saodusi iepriekšējās dienas skrējienā pa mežu. Tā nebija ne stirna, ne mežacūka, ne tālāko kaimiņu kaķis. Bet kas tad? Tas bija kaut kas īpašs... Habibi nolēma par savu stratēģiju nestāstīt lielajam brālim Emim, jo viņa lēnprātība un prātīgums dažkārt tik ļoti kaitina. Kad skrienamajā laukumā Habibi satikās ar Hondu un Hilux, viņa saprata, ka šī būs īstā kompānija piedzīvojumiem. Tā kā viņa neatcerējās precīzi, kurā vietā īpašās pēdas bija tik ļoti viņu uzrunājušas, trijotne nolēma sadalīties un iet katrs pa savu ceļu, lai pēc tam vakarā satiktos un dalītos iespaidos. Vēlreiz stratēģija tika apspriesta pie pagalma putnu barotavas, un nolemts turpat satikties vakarā.
Pienāca 30. septembra diena, un Habibi izdomātā stratēģija ciemos pie Vulfas kundzes sapulcināja bariņu suņu un sporta cienītāju, lai palīdzētu Habibi atrast to, ko viņa tik izmisīgi meklēja. Un pačukstēšu priekšā: atrada