Skolotāja Iveta Grosšteina:
Pēc manis kaut vai ūdens plūdi – sens latviešu teiciens. Tiesa gan, sarunās aizvien retāk dzirdams, toties pārmērīgi bieži vērojams cilvēku rīcībā. Sākot ar ikdienišķām lietām, it kā sīkumiem, līdz pat globālām un postošām.
Esmu dzimusi un augusi Tukumā. Iespējams, ka gluži tāpat kā daudzi citi, bērnībā pirmās vizbulītes gājām lasīt vistuvākajā lazdājā, tas bija Meža kapu pakājē, kur dienvidu pusē saulīte visātrāk izkausēja sniegu un atkaušot pērnās lapas, bija atrodami pirmie pumpuru snīpīši. Arī tagad agros pavasaros mēdzu izstaigāt bērnības takas, pirmo pavasara vēstnešu meklējumos. Šajā pavasarī stāvākajā nogāzē pavērās šokējošā aina – ļoti liels daudzums pērno lapu lielākos un mazākos plastmasas maisos, plastmasas pudeles, izdedzināto kapu sveču trauciņi un citi “labumi”. Manuprāt, iedabūt kritušās lapas maisos ir daudz grūtāk kā no tā izbērt. Lapas satrūdētu, bet plastmasas maisi un citi civilizācijas “labumi” noteikti nesadalīsies gadu desmitiem, varbūt pat simtiem. Nu ja... mēs to vairs neredzēsim, tātad mums par to “ne silts, ne auksts” – pēc manis kaut ūdens plūdi.
Dīvaina ir cilvēku attieksme, dzīvojot pēc principa – galvenais lai mana durvju priekša tīra. Savākt savus atkritumus un pārmest pār žogu, aizvest un izgāzt tuvējā (lasi-vistuvākajā) mežā. Kaislīgie mežā gājēji – sēņotāji, ogotāji, nūjotāji smej, ka aizmaldoties pa nepazīstamām, iepriekš neietām takām, ja redzi sadzīves atkritumu kalnus, ir skaidri zināms, ka neesi tālu nomaldījies, - pārdesmit metru attālumā jābūt šosejai (pat, ja nedzirdi auto rūkoņu) un pārsimts metru attālumā – mājām.
Līdzīgas pārdomas un neizpratne pārņem, dodoties dabā un redzot, kas notiek vietās, ko cilvēki izmanto atpūtai, piknikošanai un savas labsajūtas uzlabošanai. Tā vien šķiet, ka tukšā tara – plastmasas un stikla pudeles, skārdenes, dažādi iepakojumi un vienreizējie plastmasas trauki – iztukšoti un svaigā gaisa ietekmē kļūst daudz apjomīgāki un smagāki, jo tos aiz sevis savākt pēc atp