Dzīvei pa vidu ejot sastapu Tevi – savas sirds atspulgu. Akmens pāršķēlās pušu – tā vidū tirkizzils dārgakmens. Vai tā būtu akmens sirds ? Akmens akmenī.. ……….
Viens apsūnojis zaļu sūnu un izvagots dziļām laika rētām, kur savu aso cirtienu atstājis tēraudciets zobens. Tāds, kurš cērt pat akmeņus. Otrs – saules staros izstaro savu brīnumaini zilo mirgojumu – tik starojoši gaiši – acis jāpiemiedz. Akmens akmenī. Akmens sirds – ne nežēlīgi cieta kā ļaudis stāsta, ne tāda. Citāda. Tā bieži mēs neredzam cita cilvēka sirdi cietā akmenī ieslēptu aiz skarbiem vārdiem, noguruma un vienaldzības. Nereti darbi mūs maldina un mēs augstprātīgi sakām – akmens sirds. Sakām NEREDZOT un pat NEPAPŪLOTIES kaut uz mirkli VĒLĒTIES IERAUZDĪT akmens brīnumaino tirkīza sirdi – saules staros tas tik GAIŠI STARO.
ATKLĀJIES man, akmens sirds, BRĪNUMAINĀ !

(LAI PALIEK VIENS VĀRDS, 2008)