Dzejas dienas, dzejas lasījumi, dzejas pēcpusdienas. Cik dažādas tās var būt! Siltas, aukstas, karstas, vēsas, lietišķas, sirsnīgas un jā, arī gadās vienaldzību raisošas. Aizej projām un nekā sirdī nav palicis. Bet citā reizē rit gads pēc gada un atmiņās silta tēja raso uz tieši Tavas krūzītes malas. Un krūzītei uz šķīvīša blakus gozējas gardum gards pīrādziņš. Tā vien mutē pats kāpj. Vēsā rudens rītā izkāpjot no autobusa tieši tas arī prasās. Silta tējas krūze ar pīrādziņu. Un kopā ar jaukiem cilvēkiem. Ko vēl vairāk tad vēlēties?

Dažādos dzejas pasākumos man ir gadījies būt salīdzinoši bieži. Protams, katram ir sava odziņa (kā tagad to saka). Un vienu odziņu vēlos parādīt arī saviem draugiem dzejai. Zinu, ka kāds atpazīs pats sevi šajā galerijā. Un kā ne, kopā taču bijām. Atceros - galeriju labu laiciņu bija lūkojama manā profila lapā. Tagad to pārceļu uz savu mājas lapu. Lai ir neatkarīgi no manis. Ak, jā kādi dzejnieki tajā reizē piedalījās? Šoreiz pat nemēģināšu vārdus, uzvārdus minēt. Teiksim tā, lai rosinātu savus draugus drupeit vairāk pār sava nama durvīm paraudzīties. Savējos jau atpazīstam. Ar tiem „svešajiem” ir kā ir un galā izrādās PAŠI SAVĒJOS NEPAZĪSTAM GAN. Jo lai vai kā, Latvija ir viena un SAVĒJIE ir savējie neatkarīgi kurā malā dzīve rit. Vai tā ir Kuldīga vai otrs Latvijas gals.