Vēsture

Līdz mūsdienām nonācis visai maz precīzas informācijas par dobermana šķirnes izcelsmi. Cita starpā viens no iemesliem ir tas, ka pirmo, šķirnes sākotnes suņu īpašnieki, kā jau tas bija pierasts sīkdzīvnieku audzēšanā, neveica nekādus pierakstus, jo visticamāk, nemaz nebija uzstādījuši sev mērķi – izveidot jaunu šķirni, bet aprobežojās ar suņu audzēšanu savām vajadzībām un šaura loka tirdzniecībai.

Šķirnes pamatlicējs un izveidotājs bija Frīdrihs Luiss Dobermans (1823-1894), taču arī viņš nav atstājis praktiski nekādas rakstiskas liecības par savu suņu pavairošanu. Jāsaka arī, ka par paša Dobermana dzīvi nav daudz zināms. Visai skopas un pretrunīgas ziņas atrodamas par viņa profesiju; viens avots vēsta, ka Dobermans bijis pilsētas suņu ķērājs, kura pienākumos ietilpusi klaiņojošo suņu izķeršana un uzturēšana; pēc Dobermana dēla teiktā, viņa tēvs strādājis par Nīderosas-Apoldas finansu iestāžu nodokļu iekasētāju, savukārt vēl cits avots apgalvo, ka Dobermans strādājis par nakts apgaitnieku un vietējo kautuvju pārvaldnieku. Dobermana profesionālā daudzveidība un amatu specifika ļauj domāt, ka tieši darba nolūkos viņam radās ideja par piemērota suņa – sargsuņa un pavadoņa nakts apgaitās – nepieciešamību, it īpaši, ja ņem vērā, ka pirms 100 gadiem Vācijā vēl nebija sargsuņu šķirnes mūsdienu izpratnē. Pirmā suņu šķirņu izstāde Vācijā tika atklāta 1863. gada 14. jūlijā Hamburgā, un tajā laikā visas šķirnes tika dalītas 2 grupās; 1) medību suņi; 2) izmantojamie un izrādāmie ('parādes') suņi. Uz šāda fona nav grūti saprast Dobermana vēlmi – izveidot ļoti spēcīgu un uzticamu suni, kurš tikpat maz baidītos no nūjas sitieniem, kā no šāvieniem. Izejot no Dobermana nedaudzajām liecībām, kā arī no citiem avotiem, var neapšaubāmi apgalvot, ka dobermans kļuva par pirmo suņu šķirni, kuru izveidoja un attīstīja personīgās apsardzes nolūkiem.

Vairāk vai mazāk konkrētāku informāciju par pirmajām pārošanām, kas veicināja dobermana šķirnes attīstību, sniedz Otto Gellers, viens