T.s. miesnieka suns līdz šim laikam jau fenotipiski bija nostabilizējies, un šī bija, neskaitot pinčerus, vienīgā šķirne, kurai bija tikpat īsa spalva ar rūsas krāsas lāsumiem kā vēlākajam dobermanam.

Laikā no 1870-1880 gadam Dobermans ciltsdarbā vairākkārtīgi izmantojis melni-lāsumotu kuci vārdā Bizarta; vienai no viņas meitām Pinko, kuru Dobermans bieži izmantoja pavairošanā viņas iedzimtās saīsinātās astes dēļ, pirmo reizi metienā piedzima pelēkzilas krāsas kucēni. Visi centieni iegūt no šīs kuces, pārojot ar iedzimti īsastainu suni, tādus pašus kucēnu, izrādījās neveiksmīgi; 19/20 gadsimtu mijā ap 2/3 dobermanu metienos bija sastopami kucēni ar iedzimti īsu asti. Taču, tā kā iedzimti īsā aste nostiprinājās šķirnē līdz ar rupjāku konstitūciju un asāku spalvu, šos suņus centās izmantot ciltsdarbā pēc iespējas mazāk. 1900 - Prinz Modern von Ilm-Ahten.jpgLīdz ar to šī "īsastainība" tika ar laiku izskausta no šķirnes ciltsmateriāla.

Dobermans savus audzētos kucēnus pārdeva 5-6 nedēļu vecumā, par suņiem prasot 3 markas, bet par kucēm – 2 markas; šie kucēni jau bija ar kupētām astēm.

Šķirnes mērķtiecīga attīstība uz skaidri formulētu parametru bāzes kļuva iespējama tikai pēc tam, kad melnie suņi ar rudajiem lāsumiem, kurus izveidoja Dobermans un kurus atzina citi audzētāji, sāka iegūt noteiktu veidolu, kas palicis tā laika cilvēku atmiņā, cita starpā, pateicoties tādai īpašībai, kā niknumam.

Pirmie oficiālie pieraksti par dobermana suņiem parādījās Dobermanpinčeru Apvienības ciltsgrāmatās 1890. gadā. Pēc L. Dobermana nāves 1894. gadā dažādi audzētāji sāka aktīvi līdzdarboties tālākajā šķirnes attīstīšanā, un kā pirmo to vidū jānosauc jau pieminēto Otto Gelleru, kurš kā ļoti uzņēmīgs cilvēks, kļuva par "pionieri" dobermanu audzēšanā. Tieši viņš pirmais sāka reklamēt šķirni un pievērst uzmanību tās vērtībai, tādējādi nodrošinot dobermanam cienītāju loka pieaugumu, kas bija tik nepieciešams šķirnes attīstībai. Citi ievērojami audzētāji bija Gorsvins Tišlers, kura audz