Sākuma periodā dobermana suņu selekcija tika veikta visai rupji: Apoldas rajonā tika iepirkti visi suņi, kas atgādināja pēc izskata dobermanu un tika izmantoti audzēšanā. Gellers brīžiem pat turēja līdz pat 80 suņiem. Lūzuma pieejā ciltsdarbam notika visticamāk tad, kad tika izveidotas pirmās audzētavas, un līdz ar tām radās konkurences gars starp šķirnes cienītājiem. Tā laika dobermani ievērojami atšķīrās no mūsdienu priekšstata par ideālu dobermani – kāds šķirnes vēsturnieks rakstīja, ka dobermani atgādināja pajūga suņus, tiem bija platas, īsas galvas un īsi kakli, kā arī atļukušas lūpas un plati nostādīti pirksti (t.s. "lāča ķepas". Apspalvojums tolaik vēl bija diezgan garš ar vāji izteiktu pavilnu, lāsumi reti kad bija izteikti brūnā krāsā. Var minēt tikai pāris no pirmajiem dobermaniem, kas uzskatāmi par šķirnes ciltstēviem – Cezi von Bosko, Prinz Matzi (dz. 1895) no audzētavas "Von Ilm-Aten"; Graf Belling no audzētavas "Von Grenland", Greif von Grenland, Junker Slenz von Thuringen u.c.

Wolf von Thuringen.jpgAr laiku sāka pieaugt dobermanu audzētāju organizacionālā daudzveidība un 1909. gada 1. aprīlī dažādas sadrumstalotās dobermanu īpašnieku organizācijas iekļāva jau 1015 biedrus gan Vācijā, gan ārzemēs, tai pat laikā vācu aitu suņu apvienības biedri bija 1831. 1909. gadā Konrāds Mosts aicināja visas dobermanu audzētāju organizācijas apvienoties, un šī jaunveidojuma vadībā izvirzījās Frankfurtes klubs. Konrāds Mosts bija viens n o pirmajiem, kas sāka popularizēt dobermana darba spējas – 1908. gadā viņš noorganizēja pirmās policijas suņu pārbaudes, kurās ar milzīgiem panākumiem nodemonstrēja sevis dresēto dobermani Tasso v.d. Traun.

1912. gada 1. janvārī "Klubu apvienība" tika pārveidota par "Dobermanpinčera sabiedrību".

20. gadsimta 20-30 gados sākās aizraušanas ar dobermana eksterjera uzlabošanu, un līdz ar to tendence pievērsās vieglākai, smalkākai dobermana ķermeņa uzbūvei. Kakli kļuva arvien garāki un tievāki, galvas – arvien šaurākas un garākas, krūt