DZIESMIŅA VECMĀMIŅAI

Ojāra Ulmaņa vārdi un mūzika
Zigurda Tursa aranžējums

Mana mūža svecīte, pieticīgā un biklā!
Neredzama tu virtuves durvīs stāvi ik rītu,
It kā tu būtu no gaismas, it kā no stikla.
Tu gaidi, lai vaigu, kad garām eju, man noglāstītu.

Ap Pļavsargu kalniņu balta migla nu staigā...
Ak, vecmāmiņ, piedod! Es sapņos neredzu tavu seju,
Atceros rokas vien -- raupjās un maigās,
Kas mani apmīļo, baro, balsta, lai kur es eju.

It kā tu būtu no gaismas, it kā tu būtu no stikla,
Svecīte mirdzoša, bikla.
It kā tu būtu no gaismas, it kā tu būtu no stikla,
No gaismas baltas un tiklas...

Rokas, kas tērpus šuva elegantus un greznus,
Pa kuru laiku tās iemācījās, saprast to grūti,
Pat manas bilžu grāmatas rakstīt un gleznot?
Vai karos? Vai Sibīrijā? Vai rosoties pļavā un kūtī?

Nu jau kā mēnesgaisma vien, ar Dieva ziņu
Tikai sapnī nāc ciemos, noglaud galdauta krokas,
Pārslauki virtuvi, noskūpstot pacel garoziņu,
Tad steidz Debesu pļavas sargāt - Tam Kungam pie rokas.

It kā tu būtu no gaismas, it kā tu būtu no stikla,
Svecīte mirdzoša, bikla.
It kā tu būtu no gaismas, it kā tu būtu no stikla,
No gaismas baltas un tiklas...

dzejolis no krājuma „Pasaule manī",2009.