Viņa sēdēja savā istabā, viņas rokas trīcēja. Viņa centās uzrakstīt atvadu vēstuli. Asaras bira pāri vaigiem, izpludinot tinti. Kad viss bija uzrakstīts, viņa iegūlās gultā un iedzēra miega zāles..sauju ar miega zālēm. Bet viņai bija vienalga, nevienam taču nerūp.. Meitene raudāja līdz pēdējam elpas vilcienam.
07.35 meitenes māte klauvēja pie durvīm, kā meita bija lūgusi. Neviens neatsaucās. Māte pavēra durvis un sastinga durvju priekšā. Pēc brīža sāka skaļi kliegt un histēriski raudāt, tomēr nesadūšojās pieiet meitenei klāt. Atskrēja meitenes tēvs, viņš centās turēt sevi rokās, tomēr izplūda asarās. Viņš lēnām piegāja pie meitenes gultas un satvēra viņas ļengano roku un raudāja. Bet meitenei taisnība- nevienam viņa nerūp!
8.30 meitenes klases audzinātāja paziņo klasei un skolotājiem par pašnāvību. Klases meitenes sevi šausta par to, ka kādreiz ir meiteni apcēlušas, vai ņirgājušās, viņas mirkst asarās. Skolotāji neliek sev mieru par to, ka varbūt kādreiz ir saklieguši, vai ielikuši atzīmēs. Meitenes labākā draudzene šausta sevi par visiem nejēdzīgajiem strīdiem, kas piedzīvoti, par to, ka nebija viņai blakus. Daudz cilvēku ieslīgt depresijā. Bet meitenei tomēr bija taisnība, nevienam viņa nerūp, vai ne?
15.05 viņas vecākais brālis ieslēdzies savā istabā moka sevi par katru reizi, kad ir kaitinājis vai apsaukājis māsu. Meitenes mazā māsiņa raud, ietinusies segās šausta sevi par to, ka ņēmusi māsas lietas bez atļaujas, neklausijusi māsai, viņa jau zina, ka māsa vairs neatgriezīsies, tas liek viņai bailēs un izmisumā kliegt. Vai meitenei vēljoprojām ir taisnība- nevienam viņa nerūp? Ja?
18.46 viņas māte klusumā raud, raud bez apstājas. Tikai tagad viņa sadūšojās izlasīt vēstuli. Katrs vārds viņai ir kā nagla sirdī. Māte šausta sevi par katru reizi, kad bijusi pārlieku skarba, nepalaidusi viņu uz kādu ballīti, rājusi viņu par zemajām sekmēm. Viņa jūt, ka ilgi šādi neizturēs, bet viņa dzīvos, dzīvos savas meitas dēļ. Meitenes tēvs... Viņš pīpē jau 16 cigareti pēdējās st