Melone.
Melones dzimtene ir Mazāzija un Vidusāzija, kur to audzēja jau pirms mūsu ēras. Melones pazina arī senie grieķi un romieši.

Meloņu mīkstums satur līdz 16% cukuru – saharozi, fruktozi un glikozi, izcili daudz C vitamīna, vitamīnus B1,B2,B6,B15, PP, folijskābi, A provitamīnu, daudz dzelzs, kā arī citus mikroelementus – magniju, mangānu, cinku, fosforu, sēru, hloru, fluoru.

Mēs esam pieraduši melones ēst svaigā veidā. Valstīs, kur tās plaši audzē, melones ēd ne tikai svaigas, bet arī kaltē, marinē, no tām vāra ievārījumu, gatavo sukādes.

Latvijā melones ieved no Vidusāzijas valstīm, Spānijas, Brazīlijas un citām.
Veselības uzlabošanai
Meloņu ārstnieciskās un diētiskās īpašības ir līdzīgas kā arbūzam. Melones iesaka ēst daudzu aknu un nieru slimību gadījumos. To mīkstumam un sēklām piemīt urīndzenošas īpašības. Melones attīra un spēcina organismu, izvada šlakvielas, kā arī nomierina nervu sistēmu.

Lielā folijskābes daudzuma dēļ melones iesaka ēst cilvēkiem ar aterosklerozi un citām sirds un asinsvadu sistēmas slimībām. Folijskābe sekmē arī dažādu jaunveidojumu uzsūkšanos. Melones ir bagātas ar dzelzi, tāpēc tās vēlams ēst visiem, jo īpaši bērniem un veciem cilvēkiem.
Tāpat kā arbūzi, melones neitralizē skābes, ko organismā rada tādi pārtikas produkti kā maize, gaļa, zivis un olas. Meloņu šķiedrvielas veicina gremošanu, tās lieto zarnu darbības uzlabošanai vēdera aizcietējuma un hemoroīdu gadījumos. Šim nolūkam jāapēd puse vai ceturtā daļa melones.
Kaltētas meloņu sēkliņas tautas medicīnā iesaka lietot pret impotenci. Sēklas samaļ pulverī un ēd pa vienai tējkarotei trīs līdz četras reizes dienā.
Uzmanību!
Tā kā melones stimulē zarnu trakta darbību, tad to ēšana pārlieku lielos daudzumos var izraisīt caureju un sāpes vēderā. Melones brīnišķīgi atindē organismu, tās nav vēlams lietot kopā ar alkoholiskajiem dzērieniem – var rasties nepatīkams kuņģa kairinājums.