Anīss.
Saldas, ķimenēm līdzīgas sēkliņas
Tā augļos ir 2–3% ēteriskā eļļa, aptuveni 20% taukvielas, 18% olbaltumi, 3–5% cukurs, furfurols, kofeīnskābe. No šī garšauga gatavo sīrupus, pastilas, ārstnieciskās tējas un aromātiskās eļļas.
Medicīnā anīsa augļus izmanto ļoti plaši – atkrēpošanai, dezinfekcijai, pret vēdera uzpūšanos, kuņģa un zarnu spazmām, piena sekrēcijas stimulēšanai, kā arī zāļu garšas un smaržas uzlabošanai. Preparāti izrāda stimulējošu iedarbību uz gremošanas trakta motorajām sekretorajām funkcijām. Tam piemīt atkrēpojoša un viegli dezinficējoša īpašība. Indijas medicīnā izmanto kā urīna dzenošu līdzekli. Palīdz bezmiega gadījumā. Stimulē žults izdalīšanos. Ieteicams lietot kā pārtikas piedevu sirds un aknu slimniekiem.
Kulinārijā par garšvielu izmanto arī svaigas anīsa lapas, samaltus augļus. Tos pievieno pīrāgiem, cepumiem, keksiem, īpaši Ziemassvētku piparkūkām, kā arī piena un augļu zupām, biezputrām, krēmiem un tortēm. Savdabīgu garšu anīss piešķir bietēm, sarkanajiem kāpostiem, gurķiem un burkāniem. Lapas izmanto salātos un garnējumam. Garšviela, izmanto sēklas veselā vai samaltā veidā. Anīsu ieteicams pievienot bumbieru, plūmju un ābolu kompotiem, augļu salātiem, ķirbju, burkānu, biešu, sarkano kāpostu ēdieniem, piparkūkām, zivju mērcēm.