Pētersīļi..
Tiem ir attīstītas lielas saknes un lapas. Lapas ir divkārt un trīskārt plūksnainas. Pētersīļus plaši izmanto diētiskajā pārtikā. Tiem ir spēcīga, specifiska smarža, un, ja tos pakošļā, tie novērš nepatīkamu elpu. Uzturā regulāri lietojot pētersīļu saknes un lapas, jūtami samazinās cukura līmenis asinīs, tāpēc tie ieteicami cukura diabēta slimnieku pārtikā. Šajā augā ir daudz ēterisko eļļu, flavonoīdi, fitoncīdi, olbaltumvielas, ievērojams daudzums C vitamīna, kā arī B1, B2, K, PP vitamīni, nikotīnskābe, karotīns, folskābe, kālijs, magnijs, dzelzs, fosfors u.c.
No lapu pētersīļiem uzturā lieto svaigas lapas, no sakņu – lielas, sulīgas saknes, ēdamas ir arī lapas. Abas pētersīļu sugas lieto kā aromātiskas garšvielu piedevas pie dažādiem ēdieniem, bet sakņu pētersīļus – kā patstāvīgu dārzeni, no kā var pagatavot dažādus ēdienus.
Kulinārijā pētersīļus izmanto kā pastāvīgu uzkodu, kā arī pievieno salātiem, aukstajiem un siltajiem gaļas, zivs, putnu, medījuma, subproduktu ēdieniem; var pievienot olām, biezpienam, sieram, miltu un putraimu ēdieniem, zupām; arī tikai kā dekorāciju. Lapu pētersīļiem izmantojamas arī saknes, tomēr tās ir smalkas un cietas, tādēļ ne sevišķi iecienītas. Lapu un sēklu eļļu izmanto pārtikas aromatizēšanā – īpaši gaļas produktiem, konservētiem dārzeņiem, mērcēm, arī alkoholiskajiem un bezalkoholiskajiem dzērieniem. Parasti pētersīļu zaļumus pievieno ēdienam tā gatavošanas beigās, tādā veidā saglabājot krāsu, aromātu un vērtīgās uzturvielas. Gaišajām mērcēm pievieno pētersīļu saknes, kas piešķir garšu, taču neizmaina ēdiena krāsu.