Pievēršoties jautājumam par cilvēka un Visuma attiecībām, mēs gribam uzsvērt, ka šo attiecību pamatu veido savstarpēja atkarība. Cilvēks – tas ir Zemes bērns, bet Zeme – tas ir Visuma bērns, lūk, tāpēc cilvēks ir arī Visuma bērns.

Atomi, kas veido cilvēka ķermeni, ir Dabas sastāvdaļa, tos var atrast Kosmosa vistālākajos nostūros; tieši tāpēc astrofiziķi apgalvo, ka „Cilvēks ir zvaigžņu bērns”.

Bet, ja cilvēkam par visu jāpateicas Visumam, arī Visums lielā mērā var būt pateicīgs cilvēkam, protams, ne jau par savu esību, bet par savu nozīmi.

Patiešām, kas būtu Visums, ja to neredzētu cilvēka acis, ja apziņa to nespētu aptvert un dvēsele tajā atspoguļoties?