Pēc būtības Visumam un cilvēkam nepieciešams vienam otru iepazīt un pazīt vienu otrā, kā par to saka sens teiciens „Iepazīsti sevi un tu iepazīsi pasauli un Dievu”.

Teiktais nenozīmē, ka mēs balstāmies uz Radīšanas antropocentrisko koncepciju. Mēs nenoliekam cilvēku Dievišķā Plāna centrā. Drīzāk var teikt, ka mēs savu interesi koncentrējam uz cilvēci.

Pēc mūsu domām, tās klātbūtne uz Zemes nav nejaušu apstākļu sakritības sekas, bet gan kosmiskā Saprāta, kuru dēvē par „Dievu”, nodoma auglis. Tomēr, ja Dievs sakarā ar savu visaptverošo būtību ir neaptverams un neaprakstāms, tad likumi, ar kuru palīdzību viņš sevi parāda savos darbos, tādi nav.