Franču fotogrāfa Žuljēna Mova fotogrāfiju cikls "Utopijas beigas" rotaļājas ar Rietumu sabiedrībai raksturīgās utopijas jēdzienu. Tā ticība, kas pagājušā gadsimta 60.-70.-tajos gados balstījās mākslinieciskas un funkcionālas realitātes izveidē, kas ticēja, ka patērniecība cilvēku dara laimīgu ir atdūrusies pret strupceļu. Uz tālāknākotnē nekustoša fona (netīras, nolupušas daudzstāvu mājas) rit cilvēka dzīve. Miglā, smogā, netīrībā, vienaldzība un bezcerībā. Utopijas inerces raksturs aizvien turpinās sabiedriski funkcionālu ēku tapšanā - tilti, stadioni, taču tas naivās ticības gars, kas savulaik radīja franču automobiļus kā mākslas darbus pašus par sevi, ir izsīcis un palicis pamesta automobīļa formā kāda lēni plūstoša kanāla malā. Rītausmu un sauli, ar kuru parasti ar saistīti romantiskie un pasaules pārveidošanas sapņi, nomainījusi migla un smogs. Nākotnē ieskatīties kļūst arvien grūtāk. Palicis ir šeit un tagad. Jautājumi bez atbildēm. Divu bilžu nesakritība - postindustriālā rosība, it kā nekas nebūtu mainījis un cilvēka vientuļā dzīve vieglā atkritumu ielokā. Fucking bezspēcība.