Rīgas Mateja draudzes sludinātāja Anda Miezīša un viņa sievas Madaras ģimene, kurā aug nepilnu gada vecais dēlēns Timotejs, jau piekto gadu mitinās savā mājvietā baznī­cas telpās.«Kad ie­nā­cām šeit, ne­zi­nā­jām, vai pa­lik­sim uz il­gu lai­ku, tā­pēc to var uz­ska­tīt par īs­ter­mi­ņa mā­jok­li,» stās­ta Ma­da­ra Mie­zī­te.Vi­ņa prie­cā­jas, ka dzī­vok­lis ir plašs un pie­lā­gots tam, lai va­rē­tu uz­ņemt cie­mi­ņus – drau­gus un arī cil­vē­kus, kam ik­die­nā ir cie­šā­ka sa­ska­re ar baz­nī­cu. Ma­da­ras dzī­ves­biedrs An­dis pie­bilst, ka māj­vie­ta ir at­vēr­ta, jo to pa­kār­to­ju­ši sa­vam dzī­ves­vei­dam – kal­po­ša­nai un lai tik­tos ar cil­vē­kiem. «Ci­ti mums jau­tā, kā ir dzī­vot baz­nī­cā, ta­ču plu­su no­teik­ti ir daudz. To­mēr pro­tam no­vilkt arī ro­be­žu, ka te ir mū­su mā­jas.» Mā­jok­lis ie­kār­tots gau­mī­gi, rū­pī­gi pa­do­māts par in­ter­je­ra priekš­me­tiem, tos sav­star­pē­ji sa­ska­ņo­jot un ne­iz­tē­rē­jot daudz lī­dzek­ļu. Tas gal­ve­no­kārt ir na­ma­mā­tes Ma­da­ras no­pelns.