Vasaras ceļojumu laikā sastapos vairākkārt ar kādu viedokli, kuŗu varbūt vērts apsvērt un pārdomāt. Proti, pārnācēji no kristietības, kuŗi savā laikā kristīti vai pat iesvētīti kristietībā, atskārtuši, ka tā nav latvja dabiskā reliģija, dabiskais dvēseles izaugsmes ceļš, izjutuši vēlmi kristietību no sevis "nomazgāt" pēc mūsu senču parauga, kuŗi vardarbīgi nokristīti pēc tam kristību nomazgājuši Daugavā.Šī doma izskanēja Jelgavā, Ilzenes pagastā, Rīgā un atkal Jelgavā, citā vietā un neatkarīgi no iepriekšējās reizes un vietas.Viedoklis tika teikts gan kā jautājums, gan dusmīgi, gan apņēmīgi ... un šodien, vēstulē, es saņēmu atgādinājumu ar piezīmi, ka tikai pēc tam, kad tas būtu izdarīts, varētu iestāties dievturības kustībā.Mani aizkustina šāda nopietnība un es nopietni pievērsīšos piemērota rituāla izstrādei -- gana nopietna, tomēr bez īgnuma.Uzklausīšu ieteikumus, centīšos tādus saklausīt arī vārdos neizteiktus. Priecāšos par atbalstu šajā lietā.