Nāve un mana mīļā kaķenīte Incīte
9 photos • Nov 5 2023 03:31
Nāve un mana mīļā kaķenīte Incīte (2003.g. augusts – 2023.g. 20.oktobris).
Sapnī pie manis gandrīz katru mēnesi nāk mana mirusī māmiņa. Viņa klausās manus stāstus, paretam kaut ko pasaka. Tie ir daži vārdi – simboli, kuri ir jāsaprot, pareizi jāiztulko. Un neatkarīgi no manas saprašanas un vēlēšanās pēc kāda laika mātes teiktais vienmēr ir piepildījies. Šogad kādā augusta naktī sapnī redzēju Incī...MoreNāve un mana mīļā kaķenīte Incīte (2003.g. augusts – 2023.g. 20.oktobris).
Sapnī pie manis gandrīz katru mēnesi nāk mana mirusī māmiņa. Viņa klausās manus stāstus, paretam kaut ko pasaka. Tie ir daži vārdi – simboli, kuri ir jāsaprot, pareizi jāiztulko. Un neatkarīgi no manas saprašanas un vēlēšanās pēc kāda laika mātes teiktais vienmēr ir piepildījies. Šogad kādā augusta naktī sapnī redzēju Incīti un dažus mazus kaķēnus rotaļājamies zaļā zālītē. Priecīgi teicu mātei, ka mūsu kaķenīte ir atradusi jaunus draugus! Atskanēja domīga atbilde: “Tie mazie kaķīši ir miruši...”. Vasarā pārbaudīju Inces veselību, tika iziets labs ārstēšanās kurss un it kā nekas nevēstīja par nelaimi. Septembrī atkal sapnī atnāca māte un teica: “Tev būs ļoti auksti...” Maldīgi sapratu to kā loģisku brīdinājumu rudenī nesaaukstēties...
Oktobrī sākās Incītes un mana cīņa ar nāvi – kaķenītei pēkšņi pilnībā atteica nierītes. Veicu sarežģītas asinsanalīzes, USI, apskates pie vairākiem vet-ārstiem. Sekoja daudzas zāles, šprices, “sistēmas”, taxi braucieni katru dienu pa klīnikām. Bet ne ar kādiem simtiem EUR es vairs nevarēju vismaz daļēji atjaunot Incītes veselību un atpirkties no nāves... Atteica ķepiņas, Incīte vairs nespēja cīnīties... Pēc vairāku vet-ārstu ieteikumiem mokoši izlēmu veikt kaķenītei eitanāziju, biju ar viņu kopā, rūgti raudāju, glāstīju līdz pat nāvei un pēc tās, atvadījos vēlreiz pirms individuālās kremēšanas. Maisiņš ar pelniem būs mātes (un manā) kapavietā.
Pasaulē katru dienu karos un ikdienā iet bojā milzīgi daudz cilvēku un dzīvnieku. Mani pārdzīvojumi par 20 gadus nodzīvojušu kaķenīti var likties traģikomiski. Taču mīloši dzīvnieku saimnieki mani sapratīs. Incīte bija ar mani kopā priekos un lielās bēdās, palīdzēja man tikt pāri slimībām, atlabt pēc daudzām operācijām. Mana vājuma un izmisuma asaru brīžos kaķenīte pietipināja pie manis, ierāpās klēpī un ar baltajām ķepiņām apķērās ap kaklu. Incītes skatiens bija tik dziļš un uzticīgs... Zelta rudenī viņa atnāca pie manis un māmiņas, pie mūsu dzīvokļa durvīm kā mazs, mežonīgs ielas kaķēns un tagad, zelta rudenī, aizgāja.
Šobrīd man ir ļoti auksti. Tikai tagad īsti apzinos, cik lielu vietu Incīte, kā pūkains sargeņģelītis ieņēma manā dzīvē un sirdī. Pirmoreiz mūžā man nav vēlēšanās doties mājās - uz savu dzīvokli, kur neviens vairs negaida, kur dzīvo tikai atmiņas. Uz ielas vējā un lietū liekas siltāk. Laiks pakāpeniski dziedēs, bet vēl ilgi sāpēs un būs ļoti auksti...
Mana mīļā Incīte (20…
Mana mīļā Incīte rot…
Mana mīļā Incīte rot…
Mana mīļā Incīte guļ…
Mana māmiņa Marija (…
Mana māmiņa Marija (…
Es kopā ar Incīti (2…
Es kopā ar Incīti (2…
Mūsu kapavieta.